2018. gada 22. novembris
Esmu tikko atgriezusies no stundu garas pastaigas pa mežu līdz Sapņu trepēm un atpakaļ…
Esmu izdomājusies dažādas domas, tai pašā laikā ejot diezgan naskā solī…
Sākums bija diezgan “burkšķošs”, kad apcerēju, ka pēc pieejamās informācijas nekāds pasākums, ko ļoti gribētu apmeklēt Mazsalacā, negaida… Pamācīju sevi, lai beidzu pukoties, citiem varbūt tie ir interesanti. Mana izvēle ir iet vai neiet! :)
Gāju tālāk pie sevis skaitīdama - lai aiziet tas, kam jāaiziet! Lai atnāk tas, kam jāatnāk! Īstenībā jau manī pašā šī neapmierinātība bija samilzusi… Izklīdināju kāpjot augšā pa Sapņu trepēm, jo nācās beigās ļoti dziļi ieelpot un izelpot. Palīdzēja!:)
Turpināju atpakaļceļu jautrā marša solī, pie sevis dziedādama: Esmu vesela! Esmu vesela! Esmu dzīvespriecīga!:)
Nu re - tieši tik vienkārši!:)
Paldies par visu, kas ar mani notiek!