2019. gada 11. jūlijs
Šorīt lapā Draugiem.lv izlasu, ka tieši pirms 4 gadiem
esmu beigusi darba attiecības un sākusi izbaudīt brīvību... Lūk, ieraksts:
11. jūl. 2015.
Mana pēdējā darba
diena
Pamostos reizē ar
saules lēktu, sasveicinos ar jauno dienu. Vēl jau laika gana un kad paskatos pa
logu pēc kādas stundas – viss miglā tīts... Kad dodos uz darbu pēdējo
sestdienas rītu, mani pavada putnu dziesmas... Atceros tos laikus, kad mana
darbavieta atradās otrā pilsētiņas galā un mani gājieni uz darbu un no darba
vairāk līdzinājās meditatīvai pastaigai...
Ir aizvadīti mani
darba gadi un nu ar rītdienu skaitīšos pensionāre.
Tas bija mans lēmums –
reizē ar pensijas vecuma sasniegšanu aiziet no darba bibliotēkā, kur kopsummā
ar savu pirmo darbavietu esmu nostrādājusi vairāk kā 40 gadus...
Ko darīšu turpmāk? -
šādu jautājumu man uzdod gandrīz vai ikviens, kurš uzzina par manu lēmumu. Bet
– smaidu un atbildu, ka plāni lieli.... Vispirms jau būs jāsarod ar
savu jauno stāvokli un tad....
Dzīve turpinās!
P.s. Neparasta šī
diena bija arī dabā - gan saule, gan migla, gan parasti mākoņi, gan pamatīgs
negaiss ar pērkonu un zibeni pēc tam, kad biju aizslēgusi bibliotēkas durvis...
VISS tika aizskalots un nomazgāts...
Kas noticis šajos aizvadītajos 4 gados? Kā mainījusies mana dzīve? Vai
nožēloju, ka neturpināju strādāt?...
Sākšu ar pēdējo jautājumu – nē, nenožēloju! Tiesa, bieži, jo īpaši sākumā,
man ļoti pietrūka sarunas ar lasītājiem un personisku kontaktu ar bijušajām
kolēģēm. Uz bibliotēku jau eju joprojām gan pēc grāmatām, gan apmeklēju lielāko
daļu tur rīkoto pasākumu, taču nav vairs tā saikne, kas bija kādreiz...
Ik pa laikam mani nomocīja dažādi ar bibliotēku saistīti sapņi. Parasti
darbība norisinājās bibliotēkas vecajās telpās, kur aizvadīju gandrīz visu savu
darba dzīvi, būdama gan bibliotekāre, gan bibliotēkas vadītāja, pie reizes arī
apkopēja un saimniecības pārzine, gan atkal bibliotekāre... Jaunajās telpās tā
īsti nepaspēju iedzīvoties, tādēļ arī sapņos tā retāk rādījās... Nu jau sapņi
mani vairs nemoka.:)
Šajos gados it kā nekas tāds nav noticis, kas būtu mani radikāli izmainījis.
Es turpinu interesēties par sev tuvām tēmām, kas saistītas ar sevis izzināšanu.
Protams, tas palīdz man un rada vēlēšanos dalīties, tādēļ esmu radījusi Maijas
avīzīti – SIRDSPRIEKS, kas gan pieejama elektroniskā veidā, bet ar iespēju
visiem, kuri vēlas, to izdrukāt. (Jā, esmu sapratusi, ka mans Dzīves Uzdevums ir
saistīts ar Rakstīto Vārdu un tā popularizēšanu.)
Joprojām daudz lasu.
Esmu sākusi vairāk pievērsties rokdarbiem, jo īpaši adīšanai, bet man vēl
daudz jāmācās!
Vasarās zināmu laiku aizņem mazdārziņš.
Daudz laika pavadu vienkārši pastaigājoties, bieži ar fotoaparātu rokās...
Pēc tam priecājos par bildēm, kas izdevušās un bieži ar tām dalos Draugiem.lv
un facebook, kur tās sagādā prieku arī citiem.
Dažreiz mani uzaicina Senioru biedrība uz kādu izbraukuma koncertu vai
teātra izrādi, ko parasti izmantoju, taču citās biedrības aktivitātēs gan neiesaistos.
Neprasās. Pagaidām.
Apmeklēju kultūras pasākumus, kas man šķiet interesanti. Reti gan esmu
pilnībā apmierināta, tādēļ ik pa laikam sameklēju internetā kādu koncertu vai
teātra izrādi, kas veldzē manu dvēseli...
Pati lielākā Pārmaiņa manā dzīvē laikam ir tā, ka beidzot esmu kļuvusi par
omīti brīnišķīgai mazmeitiņai, kura nu jau iesoļojusi otrajā gadiņā. Tas mans
šā brīža lielākais SIRDSPRIEKS!:)
Ko es vēlos no sev atvēlētā Laika turpmāk?...
Man jau nevajag daudz, vien to, lai mani mīļie un tuvie
būtu laimīgi un veseli, lai Saule mūs sildītu un Zeme barotu...
Es pateicos par VISU, kas ar mani NOTIEK!