2019. gada 26. oktobris
Tāds interesants laiks šobrīd. Domas jau raisās, taču pierakstīt kaut kā nesanāk. Nepiespiežu sevi, lai gan reizēm žēl, ka šis tas interesants palicis nepierakstīts un it kā izgaisis... Mierinu sevi, ka tad, ja man patiesi būs jāraksta, tad nevarēšu nerakstīt... Ir bijuši tādi brīži manā dzīvē.
Reizēm sanāk piedzīvot interesantas sakritības, kā sanāca šodien, kad beidzu lasīt Mārtiņa Vērdiņa grāmatu, piezīmes dzejiskā formā ar viņa paša ilustrācijām par savu sievu - aktrisi Mirdzu Martinsoni. Grāmata gan izdota 2006. gadā, bet atradās bibliotēkas jaunumu plauktā kā dāvinājums. Arī grāmatu autors veltījis sievai kā dāvanu nozīmīgā jubilejā. Lasīt bija interesanti, jo pavisam savdabīgi uzrakstīts. Vakarā gribējās pabaudīt kultūru un sāku internetā meklēt kādu teātra izrādi, ko vēl neesmu redzējusi. Atradu "Anatols" 1992. gada izrādi. Un tavu brīnumu!:) Paveras priekškars un izrāde sākas ar dzejas rindām, kuras lasa Mārtiņš Vērdiņš. Viņš arī viens no galvenajiem varoņiem izrādē. Jauns un smuks!:) Un pēc brīža vienā epizodē parādās arī Mirdza Martinsone!:) Tā nu pēc grāmatas satiku viņus arī uz ekrāna..
Šonakt atkal pārgriež pulksteni uz ziemas laiku. Man jau labāks šķiet vasaras laiks, Nepatīk tā pulksteņa pagriešana uz vienu un otru pusi. Kamēr atkal organisms pierod. Nāksies atkal vairāk ieklausīties sevī...
Es pateicos par visu, kas ar mani notiek!